Karam beidzoties, Potsdamas konferencē (1945.gada 17.jūlijs – 2.augusts)Lielā trijnieka valstu pārstāvji lēma par Vācijas un Eiropas valstu robežām pēc kara. Vāciju un Berlīni tika nolemts sadalīt četrās okupācijas zonās valstīm – uzvarētājām: ASV, Francijai, Lielbritānijai un PSRS.
No 1945.gada novembra līdz 1946.gada oktobrim notika tiesas process Nirnbergā (Vācijā), kurā tiesāja nacistu vadoņus un nacistu organizācijas (SD, SS, Gestapo u.c.) par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, par valsts agresiju pret citu valsti. Desmit augstākajiem nacistu vadoņiem tika piespriests nāves sods, citiem – mūža ieslodzījums vai dažādu termiņu cietumsods.
Pēc hitleriskās Vācijas sagrāves visās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs, kuru teritorijās atradās PSRS karaspēks, tika īstenota mērķtiecīga darbība, lai tajās nodibinātos prokomunistiski padomju tipa vienpartijas režīmi, kas būtu paklausīgi Maskavas diktātam. Tas satrauca Rietumu lielvalstis. Starp agrākajiem sabiedrotajiem radās domstarpības, sākās konfrontācijas (pretnostatījuma) periods starp PSRS un Rietumu valstīm. Vēsturē tas iegājis ar nosaukumu „aukstais karš”. To raksturo politiska un ideoloģiska abu sistēmu cīņa, kā arī sacensība visās dzīves jomās, vispirms jau bruņojuma ziņā. Termins „aukstais karš” parādījās 1947.gadā. To raksturo arī informācijas blokāde.
1947.gadā ASV perezidents Trumens nāca klajā ar ierosinājumu, kas pazīstams kā Trumena doktrīna. Tās būtība – sniegt palīdzību valstīm, kuras cīnījās pret komunisma izplatību. ASV valsts sekretārs Džordžs Māršals ierosināja sniegt finansiālu palīdzību nekomunistiskajām Eiropas valstīm, lai tās ātrāk atgūtos no kara postījumiem. Šo programmu dēvē par Māršala plānu.
Pēckara Vācija
Rietumu lielvalstis apvienoja savas okupācijas zonas, tā izveidojās Vācijas Federatīvā Republika, galvaspilsēta Bonna. VFR izveidojās 1949.gadā kā demokrātiska valsts. Tā saņēma Māršala plāna ietvaros īstenoto palīdzību.
Tajā pašā gadā padomju okupācijas zonā izveidojās Vācijas Demokrātiskā Republika – VDR. Tur notika nacionalizācija un sociālisma ekonomikas ieviešana.
Rietumberlīne no pārējās VDR daļas 1961.gadā tika norobežota ar mūri, jo tūkstošiem cilvēku no Austrumvācijas bēga uz Rietumberlīni. Berlīnes mūris tika nojaukts 1989.gadā. Abas Vācijas apvienojās vienā valstī 1990.gadā.
Austrumu jeb sociālistiskā bloka valstis raksturojošās pazīmes:
- Komunistiskās partijas vadošā loma
- Komunistiskās partijas biedri ieņem vadošos amatus
- Masu informācijas līdzekļi pakļauti valdībai
- Pārvietošanās (uz citu valsti) ierobežojumi
- Plānveida ekonomika
- Cenzūra
- Industrializācija
- Kolektivizācija
- Militarizācija
- Savstarpējā ekonomiskās, politiskās un militārās palīdzības sniegšana.
Pēc Staļina nāves Austrumu bloka valstīs pieauga neapmierinātība ar sociālismam raksturīgajām represijām un citām negācijām. Radās cerības mainīt režīmu valstī. Tā piemēram, 1953.gadā notika nemieri Austrumvācijā. 1956.gadā Ungārijā bija bruņota sacelšanās pret staļinisko režīmu. 1968.gadā Čehoslovākijā – nemieri un valdības maiņa, atstādinot staļiniskos vadītājus. Nemieri pret PSRS iedibināto režīmu notika arī Polijā. Visos gadījumos nemieri tika apspiesti ar PSRS karaspēka palīdzību.
Starptautiskās organizācijas
1949.gada janvārī Austrumeiropas prokomunistiskās valstis nodibināja Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomi - SEPP, lai panāktu ciešāku Austrumeiropas ekonomisko un politisko sadarbību.
SEPP izveidošanās Rietumvalstīm lika domāt par vienotas aizsardzības sistēmas izveidošanu pret Austrumu bloka valstīm. Tādu soli veicināja arī PSRS paziņojums par savu kodolieroču izgudrošanu. 1949.gada aprīlī tika izveidota starptautiska aizsardzības organizācija NATO.
1955.gadā Eiropas sociālistiskās valstis noslēdza t.s. Varšavas līgumu, kas bija šo valstu militāri politiskā savienība.
Apvienoto Nāciju Organizācija jeb ANO izveidojās laika posmā no 1941. – 1945.gadam.
